Noteiktā interneta apvidū nesen aktuāls kļuvis Amandas Palmeres vārds. Viņa ir pirmā jau pazīstamā mūziķe, kas uzdrīkstējusies lietot Kickstarter platformu savam jaunākajam projektam - ieraksta izdošanai, tūres veidošanai, mākslas grāmatas izdošanai un vēl vairākām lietām. Parasti šo iespēju izmanto tikai jauni mākslinieki. Nezinātājiem paskaidroju, ka Kickstarter ir platforma, kurā cilvēki pirms kāda produkta vai projekta realizēšanas pasūta projekta rezultātu, un šādi savāktā nauda ļauj projektu patiešām izpildīt, un beigās visi ir apmierināti. Par lielākajām summām papildus produktiem tiek piedāvātas privātas ballītes mākslinieku sabiedrībā, unikāli rokdarbi un līdzīgas lietas, kam vērtību piešķir pats pircējs.
Daudziem projekta vērošanas laikā nekļuva skaidrs, kādēļ viņai vajadzīga šī nauda un kādēļ viņa izvēlas to iegūt neierastā veidā. Uz šīm neskaidrībām Palmere diezgan ātri reaģēja un savā blogā diezgan plaši paskaidroja, kas notiek ar naudu projekta radīšanas un izpildīšanas gaitā. Nauda tiks tērēta dažādiem mērķiem, taču galvenais iemesls tās vākšanai ir tāds, ka Palmere nevēlas turpmāk saistīt savu daiļradi ar izdevēja prasībām un ierobežojumiem. Un viņas projekta sauklis ir: "Šī ir mūzikas nākotne!"
Cita starpā Amanda Palmere ir arī Nīla Geimena, ļoti atzīta mūsdienu fantāzijas žanra rakstnieka, sieva. Un Geimens bija viens no pirmajiem lielajiem vārdiem mākslas pasaulē, kas aktīvi reaģēja pret SOPA un ACTA ieviešanu dzīvē. Viņa bloga ieraksts par to, ka viņš neiebilst pret savu darbu piratēšanu, bija kā viena no tām bākugunīm, kas visā pasaulē mirdzēja ar ziņu, ka šie mistiskie noteikumi nekādā ziņā nepārstāv vidējā autora viedokli. Galvenais vēstījums ir ļoti vienkāršs: ticiet, ka jūsu lasītājs nav zaglis.
Šo pašu vēstījumu kā galveno savā koncepcijā dod Publicētava, jaunā latviešu elektronisko grāmatu izdevniecība, kuras veikals atvērsies tuvāko nedēļu laikā, pārdodot e-grāmatas, kuras nav aizsargātas ar DRM, tādējādi it kā atvieglojot dzīvi pirātiem. Taču viņiem ir ļoti pamatots uzskats, ka tie, kas izmisīgi gribēs nodarboties ar pirātismu, zina, kā apiet jebkuru drošības sistēmu. Drošības sistēmas tā īsti apgrūtina dzīvi tikai ierindas lasītājam.
Pie tam pirātismu iespējams izmantot reklāmas nolūkos, jo - ja jau piratē, tātad vēlas šo lietu savā īpašumā. Ir neskaitāmi piemēri, kurus piesauca arī autori - SOPAs un ACTAs
pretinieki, kas liecina arī par to, ka cilvēki pēc pirātversijas izbaudīšanas par sev patīkamu darbu ir
gatavi tomēr samaksāt. Pēc tam, kad viņi zina, par ko maksā. Arī Paulu Koelju savā mājas lapā rakstīja, ka viņa
grāmatas reģionos, kur tās vairāk piratē, vēlāk vairāk pērk arī
oficiāli. Un šajā gadījumā nav svarīgs jūsu viedoklis par šo autoru,
taču svarīgi ir tas, ka viņa vārds ir skaļš un zināms - tomēr nevienam
"autoru aizstāvim" tā īsti neienāca prātā viņā klausīties.. Jo ne jau autoram tiek atrauts lielākais kumoss, ne jau autora viedoklis ir svarīgs. Jo par mākslu šobrīd visvairāk naudas pelna starpnieki. Izdevniecības. Ierakstu kompānijas. Visi izplatītāji. Un, atšķirībā no Amandas Palmeres, viņi nemēdz sniegt detalizētus paskaidrojumus par to, kur paliek jūsu nauda.
Turklāt tas arī noved pie paša galvenā jautājuma. Tieši tā: cilvēki nevēlas maksāt uzpūstas summas starpniekiem. Tas ir viens. Kādēļ vēl cilvēki nodarbojas ar pirātismu? Tādēļ, ka viņiem nav naudas. Pavisam godīgi - kurš no jums žēlotu naudu labām lietām, ja jums tās pietiktu, ja cena atbilstu vērtībai un jūs zinātu, ka šī nauda tiešām nonāk pie produkta veidotājiem pēc nopelniem? Pastāvot atklātai un godīgai sistēmai, pastāvot legālam veidam, kā pārliecināties par produkta kvalitāti pirms maksāšanas, lielākā daļa problēmu pazudīs. Pēc tam piratēs tikai tie, kuriem tiešām šobrīd nav gana naudas, bet mākslu baudīt gribas (patiešām uzskatu, ka, atņemot cilvēkiem pirātisma iespējas, intelekta izaugsmes tempi krietni mazināsies).
Savukārt cilvēkus, kuri nesaprot mākslas jēgu un to, par ko māksliniekiem vispār ir jāsaņem nauda, taču tāpat nekas nepiespiedīs nopirkt to grāmatu vai ierakstu, jo viņiem nav pēc tiem nekādas vajadzības. Bet zagšanu zagšanas pēc, to izbaudot, sauc par kleptomāniju. Kleptomānija ir slimība, un slimos netiesā.
trešdiena, 2012. gada 23. maijs
sestdiena, 2012. gada 5. maijs
Brīvdienu nedēļas prātojumi un piedzīvojumi
Nudien ir jau atkal pagājis labs laiks, kopš veicu ierakstu šajā blogā. Ir jau gandrīz pagājusi arī brīvā nedēļa, kuras ietvaros piedzīvoju pietiekami daudz, lai rastos pārdomas.
Pirms nedēļas es Tviterī izteicu atvērtu uzaicinājumu ierasties pie manis paspēlēt galda spēles. Atsaucās divi cilvēki, kas vēlāk kļuva par trim viesiem, tas ir, svētdienas vakarā pie manis ciemojās Ieva, bet otrdienas vakarā uzņēmu Lindu un Aretu un visnotaļ labi pavadīju laiku.
Interesanti bija tas, ka atsaucās cilvēki, ar kuriem es iepriekš pārāk personiski nemaz nemēdzu sazināties un vispār biju tikusies tikai kādu trešo cilvēku rīkotos vai pat pavisam publiskos pasākumos. Man, piemēram, tas šķita ļoti jauki un daudzsološi tai ziņā, ka mazināja manas bažas par to, ka cilvēki draugus mēdz iegūt tikai skolas laikā un pēc tam tos tikai pazaudē. Bet izrādās, ka ne - teju vai sveši ļaudis arī var atnākt ciemos, un ar to nav nekādu problēmu. Iesaku atklāto uzaicinājumu ("Vai kāds negrib?") metodi izmantot arī pret pārliecību, ka visi ir aizņemti un nopietni un nemaz negrib satikties.
Laikam jau mana pārliecība, ka cilvēki nav ieinteresēti darīt neko, kas no viņiem prasa kaut mazāko iniciatīvu, ir izaugusi līdz maksimālajam izmēram, un tagad to var tikai mazināt, ko tad nu visas lietas ir nolēmušas arī darīt. Saņēmu, piemēram, uzaicinājumu atkal mēģināt spēlēt galda lomu spēles ar solījumu netraucēt man domāt ar svešām idejām, kas parasti šķita mana problēma. Visums nevēlas ļaut man padoties tāpat vien, tādēļ noliek manā ceļā cilvēkus ar labiem padomiem un citām pabalstošām īpašībām. Vai varbūt tas ir pavasaris un asinszāles tēja, kas tagad ļauj man to visu labāk saskatīt?
Katrā gadījumā, manas durvis turpina būt atvērtas cilvēkiem, kas vēlas spēlēt galda spēles, un var atbraukt pie manis arī tāpēc, ka tepat blakus skaistais Dzegužkalns, kur iekārtoties uz pikniku. Vēlams tikai dažas dienas iepriekš pieteikties un vienoties. :)
Savukārt šodien es tikos ar Publicētavas cilvēkiem un aprunājos par iespējamo pievienošanos radošajā un arī praktiskajā darbā, piemēram, saliekot komatus vai aprunājoties ar autoriem. Ja nu kas, aprunāšanos ar autoriem sāku jau uzreiz: ja Tu, lasītāj, esi arī rakstītājs un vēlētos savu rakstīto darbu izdot ar izdevīgiem nosacījumiem elektroniskā formā, būtu lieliski sazināties ar publicētavas pārstāvjiem caur mājas lapu! Vai arī vari sazināties ar mani un apjautāties sīkāk, pirms doties pie pašas e-izdevniecības. Turklāt publicējamam tekstam nav obligāti jābūt daiļliteratūrai.
Vēl es šodien novēroju Tvīda brauciena dalībnieku pulcēšanos Esplanādē, taču par to nav vērts daudz stāstīt - tikai ar acīm var novērtēt to, cik rūpīgi daudzi bija pacentušies ar tērpiem un cik ticama kļuva nonākšana citā laikā. Diemžēl nebiju paķērusi fotoaparātu, tāpēc nevaru padalīties, bet ceru, ka uz nākošo pasākumu pēc gada man jau būs savs pilsētritenis, un es varēšu pievienoties braucējiem.
Ideju tik daudz, laika tik maz! Vasara nāk!
Pirms nedēļas es Tviterī izteicu atvērtu uzaicinājumu ierasties pie manis paspēlēt galda spēles. Atsaucās divi cilvēki, kas vēlāk kļuva par trim viesiem, tas ir, svētdienas vakarā pie manis ciemojās Ieva, bet otrdienas vakarā uzņēmu Lindu un Aretu un visnotaļ labi pavadīju laiku.
Interesanti bija tas, ka atsaucās cilvēki, ar kuriem es iepriekš pārāk personiski nemaz nemēdzu sazināties un vispār biju tikusies tikai kādu trešo cilvēku rīkotos vai pat pavisam publiskos pasākumos. Man, piemēram, tas šķita ļoti jauki un daudzsološi tai ziņā, ka mazināja manas bažas par to, ka cilvēki draugus mēdz iegūt tikai skolas laikā un pēc tam tos tikai pazaudē. Bet izrādās, ka ne - teju vai sveši ļaudis arī var atnākt ciemos, un ar to nav nekādu problēmu. Iesaku atklāto uzaicinājumu ("Vai kāds negrib?") metodi izmantot arī pret pārliecību, ka visi ir aizņemti un nopietni un nemaz negrib satikties.
Laikam jau mana pārliecība, ka cilvēki nav ieinteresēti darīt neko, kas no viņiem prasa kaut mazāko iniciatīvu, ir izaugusi līdz maksimālajam izmēram, un tagad to var tikai mazināt, ko tad nu visas lietas ir nolēmušas arī darīt. Saņēmu, piemēram, uzaicinājumu atkal mēģināt spēlēt galda lomu spēles ar solījumu netraucēt man domāt ar svešām idejām, kas parasti šķita mana problēma. Visums nevēlas ļaut man padoties tāpat vien, tādēļ noliek manā ceļā cilvēkus ar labiem padomiem un citām pabalstošām īpašībām. Vai varbūt tas ir pavasaris un asinszāles tēja, kas tagad ļauj man to visu labāk saskatīt?
Katrā gadījumā, manas durvis turpina būt atvērtas cilvēkiem, kas vēlas spēlēt galda spēles, un var atbraukt pie manis arī tāpēc, ka tepat blakus skaistais Dzegužkalns, kur iekārtoties uz pikniku. Vēlams tikai dažas dienas iepriekš pieteikties un vienoties. :)
Savukārt šodien es tikos ar Publicētavas cilvēkiem un aprunājos par iespējamo pievienošanos radošajā un arī praktiskajā darbā, piemēram, saliekot komatus vai aprunājoties ar autoriem. Ja nu kas, aprunāšanos ar autoriem sāku jau uzreiz: ja Tu, lasītāj, esi arī rakstītājs un vēlētos savu rakstīto darbu izdot ar izdevīgiem nosacījumiem elektroniskā formā, būtu lieliski sazināties ar publicētavas pārstāvjiem caur mājas lapu! Vai arī vari sazināties ar mani un apjautāties sīkāk, pirms doties pie pašas e-izdevniecības. Turklāt publicējamam tekstam nav obligāti jābūt daiļliteratūrai.
Vēl es šodien novēroju Tvīda brauciena dalībnieku pulcēšanos Esplanādē, taču par to nav vērts daudz stāstīt - tikai ar acīm var novērtēt to, cik rūpīgi daudzi bija pacentušies ar tērpiem un cik ticama kļuva nonākšana citā laikā. Diemžēl nebiju paķērusi fotoaparātu, tāpēc nevaru padalīties, bet ceru, ka uz nākošo pasākumu pēc gada man jau būs savs pilsētritenis, un es varēšu pievienoties braucējiem.
Ideju tik daudz, laika tik maz! Vasara nāk!
pirmdiena, 2012. gada 23. aprīlis
Animācijas filmu apskati 1: 2009. gads
Pēdējo nedēļu laikā esmu sākusi skatīties pēdējo gadu bērnu filmas un animācijas filmas. Vēlējos redzēt iespējami daudz jauku un saulainu stāstu. Uzreiz saku, ka filmas vispār neskatos daudz un nekāds eksperts neesmu, taču domāju, ka arī par filmām var teikt to pašu, ko Bērnu literatūras lekcijās apspriežam par grāmatām - labai grāmatai pastāv tikai apakšējā vecuma robeža, un arī labu filmu var skatīties jebkurš. Divas šādas filmas no 2009. gada repertuāra novērtēšu šajā rakstā.
UP
Septiņdesmit astoņus gadus vecais Karls un astoņus gadus vecais Rasels nevarētu sastapties apstākļos, kuros viņu iespējas saprasties būtu vēl mazākas. Tomēr neplānotā kārtā viņiem tomēr nāksies sadarboties, un ne šādā tādā vietā, bet gan Dienvidamerikas džungļos, kuros viņu ienaidnieks ir kāds rūgtuma pilns zinātnieks - dabas pētnieks, taču ne dabas draugs.
Šī ir ārkārtīgi sirsnīga filmiņa, kas ikdienišķos sīkumos runā par svarīgo un īsto - par aizraujošo dzīvi, kāda piemeklē jebkuru, kurš nav zaudējis piedzīvojumu garu. Šīs filmas varoņos katrs atpazīs kaut ko zināmu, jo galvenie varoņi tēloti kā brīnišķīgi tipiski, lai gan var arī teikt, ka stereotipiski, savas vecumgrupas pārstāvji. Savukārt suņiem ir piešķirtas īpašas siksniņas, kas viņu domas tulko cilvēciskā runā, un caur šo runu atklātā suņa daba atbilst visam, ko mēs vēlētos domāt par cilvēka labāko draugu. "Sveiki! Es esmu Suns! Es jūs tikko satiku, un es jūs mīlu!"
Beigu beigās filma ir par to, ka nekad nav par vēlu mācīties un nekad nav par vēlu beidzot doties ceļā, pat ja kaimiņi un labvēļi zem tavām durvīm jau sāk bīdīt labāko veco ļaužu pansionātu reklāmas.
FANTASTIC MR. FOX
Lapsas kungs ir ģimenes tēvs, norūpējies par to, ka nespēj nodrošināt ģimenei tādu dzīvi, kādu vēlētos. Viņš nolemj vēl vienu reizi pievērsties senajam lapsu arodam - putnu zagšanai no tuvējām fermām. Taču viss neiet tik gludi, kā plānots, jo fermeri izrādās atriebīgāki, nekā plānots, un nolemj noslaucīt lapsu un citu zvēru mājokļus no zemes virsas - un arī tās dzīlēm.
Šī vizuāli ārkārtīgi pievilcīgā leļļu animācijas filma, manuprāt, bērniem domāta nemaz nav. Domāju, ka daudzi varētu saskatīt pretrunīgu vēstījumu, ja skatītu filmu tajā virsējā slānī, kurš tipiskās bērnu filmās ir tēmēts uz bērnu auditoriju - šeit ir dzīvnieki, kas tērpjas uzvalkos, taču filmas morāle ir tāda, ka ikvienam no mums piemīt dabiski talanti un dabiskas vājības, un ne vienmēr var atšķirt vienu no otra. Taču tas, vai konkrētam bērnam šī pretruna traucēs un tas, vai stāsta komplicētā morāle (zaglis gan tiek sodīts, tomēr tiek attaisnots skatītāja acīs, jo zagšana ir viņa dabā un saņemtais sods ir pārāk bargs, turklāt tas, ka viņš zadzis no nepatīkamiem ļaudīm, padara to par teju labu darbu) viņu pārāk nesamulsinās, ir jānolemj vecākiem pašiem.
Kā bērnu izklaide šis darbs varbūt ir dažādi uztverams, bet kā pieaugušo animācija tā ir ļoti stilā izturēta, ar fantastiskiem raksturiem un īpatnēju humoru, turklāt īsta bauda acīm, jo ar šādas tehnikas animāciju sanāk saskarties pārāk reti. Mēs visi esam īpaši, mums visiem kaut kas padodas, un mūsu kļūdas arī satuvina un ļauj sasniegt vairāk.
UP
Septiņdesmit astoņus gadus vecais Karls un astoņus gadus vecais Rasels nevarētu sastapties apstākļos, kuros viņu iespējas saprasties būtu vēl mazākas. Tomēr neplānotā kārtā viņiem tomēr nāksies sadarboties, un ne šādā tādā vietā, bet gan Dienvidamerikas džungļos, kuros viņu ienaidnieks ir kāds rūgtuma pilns zinātnieks - dabas pētnieks, taču ne dabas draugs.
Šī ir ārkārtīgi sirsnīga filmiņa, kas ikdienišķos sīkumos runā par svarīgo un īsto - par aizraujošo dzīvi, kāda piemeklē jebkuru, kurš nav zaudējis piedzīvojumu garu. Šīs filmas varoņos katrs atpazīs kaut ko zināmu, jo galvenie varoņi tēloti kā brīnišķīgi tipiski, lai gan var arī teikt, ka stereotipiski, savas vecumgrupas pārstāvji. Savukārt suņiem ir piešķirtas īpašas siksniņas, kas viņu domas tulko cilvēciskā runā, un caur šo runu atklātā suņa daba atbilst visam, ko mēs vēlētos domāt par cilvēka labāko draugu. "Sveiki! Es esmu Suns! Es jūs tikko satiku, un es jūs mīlu!"
Beigu beigās filma ir par to, ka nekad nav par vēlu mācīties un nekad nav par vēlu beidzot doties ceļā, pat ja kaimiņi un labvēļi zem tavām durvīm jau sāk bīdīt labāko veco ļaužu pansionātu reklāmas.
FANTASTIC MR. FOX
Lapsas kungs ir ģimenes tēvs, norūpējies par to, ka nespēj nodrošināt ģimenei tādu dzīvi, kādu vēlētos. Viņš nolemj vēl vienu reizi pievērsties senajam lapsu arodam - putnu zagšanai no tuvējām fermām. Taču viss neiet tik gludi, kā plānots, jo fermeri izrādās atriebīgāki, nekā plānots, un nolemj noslaucīt lapsu un citu zvēru mājokļus no zemes virsas - un arī tās dzīlēm.
Šī vizuāli ārkārtīgi pievilcīgā leļļu animācijas filma, manuprāt, bērniem domāta nemaz nav. Domāju, ka daudzi varētu saskatīt pretrunīgu vēstījumu, ja skatītu filmu tajā virsējā slānī, kurš tipiskās bērnu filmās ir tēmēts uz bērnu auditoriju - šeit ir dzīvnieki, kas tērpjas uzvalkos, taču filmas morāle ir tāda, ka ikvienam no mums piemīt dabiski talanti un dabiskas vājības, un ne vienmēr var atšķirt vienu no otra. Taču tas, vai konkrētam bērnam šī pretruna traucēs un tas, vai stāsta komplicētā morāle (zaglis gan tiek sodīts, tomēr tiek attaisnots skatītāja acīs, jo zagšana ir viņa dabā un saņemtais sods ir pārāk bargs, turklāt tas, ka viņš zadzis no nepatīkamiem ļaudīm, padara to par teju labu darbu) viņu pārāk nesamulsinās, ir jānolemj vecākiem pašiem.
Kā bērnu izklaide šis darbs varbūt ir dažādi uztverams, bet kā pieaugušo animācija tā ir ļoti stilā izturēta, ar fantastiskiem raksturiem un īpatnēju humoru, turklāt īsta bauda acīm, jo ar šādas tehnikas animāciju sanāk saskarties pārāk reti. Mēs visi esam īpaši, mums visiem kaut kas padodas, un mūsu kļūdas arī satuvina un ļauj sasniegt vairāk.
trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis
Krāsaini
pirmdiena, 2012. gada 9. aprīlis
Lieldienu mafini u.c.
Mans pēdējā laika favorīts saldumu pasaulē - mafini - ir gana apaļi, lai atbilstu Lieldienu vajadzībām, turklāt man pašai bija vēlēšanās sev pierādīt, ka mafinu pannas iegāde nav bijis liekas un impulsīvas tērēšanās rezultāts. Tādēļ saprotams, ka šiem gardumiem bija jākļūst par labāko galda sastāvdaļu, un man šķiet, ka konkurenti bija tikai omītes speķa pīrādziņi un ķimeņmaizītes. Savā starpā konkurēja arī tumšie un gaišie mafini, gluži kā tumšie un gaišie spēki konkurē gadskārtu svētku laikā:
Lai jūs varētu iesaistīties balsošanā, es piedāvāju jums receptes. Abām divām ir avoti internetā, no kuriem viens (tumšajiem mafiniem) jau sen ir zudis, bet otrs ir te, tomēr es abas receptes uzrakstīšu nedaudz lokalizētā veidā un ar nelieliem pārveidojumiem no savas puses. Brīdinu uzreiz, ka mīkla ir diezgan šķidra, tāpēc bez mafinu pannas vai metāla (gan jau der arī citi kaut cik neelastīgi materiāli) kēksa formiņām nekas labs nesanāks - šķidrā, bet blīvā mīkla sašķiebj un izstiepj papīra formiņas, izlīst un rada tikai ķēpu.
ŠOKOLĀDES MAFINI
Sastāvs (12-16 vidēja izmēra mafini)
2 olas
1 glāze cukura
1 glāze miltu
3-6 ēd.k. kakao pulvera (atkarībā no tā, cik tumšus gribat - bildē redzamajiem ~4 karotes)
2 tējk. cepamā pulvera
1 tējk. vaniļas cukura
2/3 glāzes piena
120 g sviesta
Gatavošana
1. Uzkarsē cepeškrāsni līdz 180 grādiem. Ievieto mafinu pannā vai kēksu formiņās mafinu papīrīšus.
2. Palielā bļodā samaisa sausās sastāvdaļas. Vidū izveido bedrīti. Miltus un kakao jāizsijā caur sietu, lai nepaliktu kunkuļi!
3. Izkausē sviestu.
4. Citā traukā viegli sakuļ olas, pievieno pienu.
5. Bedrītē pie sausajām sastāvdaļām ielej olas un pienu, viegli apmaisa. Maisot pielej izkausēto sviestu. Turpina maisīt, līdz izveidojas vienmērīga masa.
6. Lej masu formiņās, aizpildot ~3/4 formiņas. Cep 30-40 minūtes, bet iedurot jāpārbauda, vai nepaliek mīkla uz naža, jo no ārpuses neko nevar pateikt.
GAIŠIE MAFINI
Sastāvs (~15 vidēja izmēra mafini)
2-3 olas (atk. no olu izmēra)
2 glāzes miltu
2 tējk. cepamā pulvera
1/2 tējk. sāls
125 g sviesta
3/4 glāzes cukura
3/4 glāzes piena
1/4 tējk. vaniļas ekstrakta
Gatavošana
1. Uzkarsē cepeškrāsni līdz 200 grādiem. Ievieto mafinu pannā vai kēksu formiņās mafinu papīrīšus.
2. Palielā bļodā samaisa sausās sastāvdaļas. Vidū izveido bedrīti. Miltus jāizsijā caur sietu, lai nepaliktu kunkuļi!
3. Izkausē sviestu.
4. Citā traukā viegli sakuļ olas, pievieno pienu.
5. Bedrītē pie sausajām sastāvdaļām ielej olas un pienu, viegli apmaisa. Maisot pielej izkausēto sviestu. Turpina maisīt, līdz izveidojas vienmērīga masa.
6. Lej masu formiņās, aizpildot ~3/4 formiņas. Cep 12-15 minūtes, kamēr malas kļūst viegli brūnas. Pirms novietošanas uz šķīvja dzesēšanai, uz 5 minūtēm atstāj karstajā pannā ārpus krāsns.
pirmdiena, 2012. gada 2. aprīlis
Starptautiskā bērnu literatūras diena un bērnu žūrija
Šodien, 2. aprīlī, ir Starptautiskās bērnu un jauniešu literatūras padomes rosinātā Pasaules bērnu literatūras diena.
Par godu šai dienai, protams, var runāt par to, kā bērni lasa arvien mazāk, var mudināt savus bērnus lasīt ar labākām un sliktākām metodēm un atcerēties, cik svarīga teksta izpratnes spēja ir jebkurā nozarē. Var arī uzcept grāmatas formas kūku, pārlasīt bērnības mīļākās grāmatas vai vienkārši tās atcerēties. Taču es te gribētu runāt par ko citu.
Mums Latvijā ar bērnu literatūru ir problēma. Nemaz nesākšu runāt par neseno gadījumu, kad no mācību satura nolēma izņemt tādus noziedzīgus dzejoļus, kuru galvenais pārkāpums ir tas, ka tie varētu bērniem iepatikties. Arī savu personīgo problēmu ar fantastikas uzskatīšanu par bērniem un jauniešiem vien paredzētuu literatūru plašāk neizvērsīšu, jo mums ir nopietnāka problēma.
Pēc tam, kad valsts iestādes vairākus gadus krietni apgrieza Bērnu žūrijai atvēlēto naudas līdzekļu apjomu, tās beidzot ir nolēmušas, ka nav tur ko ķēpāties, un šogad pirmo reizi naudu šim pasākumam nav piešķīrušas vispār, pamatojot to tā, ka šis nav prioritārs pasākums. (Te nu aizčāpo jūsu intelektuālās attīstības un demogrāfijas prioritātes, eh?) Naudas trūkums nozīmē, ka jaunākās bērnu grāmatas draud palikt ārpus 200 skolu bibliotēku plauktiem, kurus iepriekšējos 11 gadus ir nonākušas ap 20 jaunāko izdevumu, kurus pēc tam lasīja un vērtēja vairāk nekā 15000 bērnu un jauniešu no 7 līdz 17 gadu vecumā. Bērnu žūrijas balva ir novērtējums, kuru, es nebaidos teikt, autoram vajadzētu likt krietni augstākā plauktiņā par literatūrkritiķu atzinumiem, jo rakstīt bērnu grāmatas, kas patīk pieaugušajiem, bet derdzas bērniem, ir diezgan bezjēdzīgs un nepateicīgs pasākums.
Domāju, ka ap šo laiku arī Tu, mana bloga lasītājs, esi kaut nedaudz sašutis par šo notikumu, un varbūt Tev gribas kaut ko iesākt, lai Bērnu žūrija varētu darboties arī šogad un turpmāk. Ko Tu vari darīt?
Tāpat kā iepriekšējos gados, žūrijas naudas krājumus papildina labdarības projekts "Sirsniņa prasa, lai bērniņš lasa". Ja ir kaut kāda iespēja un vēlme veltīt projektam kaut pāris latus, to var izdarīt te: http://www.ziedot.lv/lv/project/1373
Ja tādu iespēju nav, projekta dalībnieki aicina rakstīt e-pastus svarīgiem cilvēkiem, īsi izsakot savu vēlmi, lai bērniem palīdz rast iespēju lasīt. Šie e-pasti papildinās organizatoru un atbalstītāju atklāto vēstuli [pdf]. Viņu piedāvātajā sarakstā atrodas daudzas adreses, un varat izvēlēties, uz kuru jums šķiet derīgi rakstīt:
Latvijas Valsts prezidentam: info@president.lv
LR Ministru prezidentam: vk@mk.gov.lv
LR Kultūras ministrijai: pasts@km.gov.lv
LR Finanšu ministrijai: pasts@em.gov.lv
LR Izglītības un zinātnes ministrijai: pasts@izm.gov.lv
LR Labklājības ministrijai: lm@lm.gov.lv
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai: izglitibas.kulturas.komisija@saeima.lv
LR Tiesībsargam: tiesibsargs@tiesibsargs.lv
Valsts Kultūrkapitāla fondam: kkf@kkf.lv
Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei: neplpadome@neplpadome.lv
Latvijas pašvaldību savienība: lps@lps.lv
Par godu šai dienai, protams, var runāt par to, kā bērni lasa arvien mazāk, var mudināt savus bērnus lasīt ar labākām un sliktākām metodēm un atcerēties, cik svarīga teksta izpratnes spēja ir jebkurā nozarē. Var arī uzcept grāmatas formas kūku, pārlasīt bērnības mīļākās grāmatas vai vienkārši tās atcerēties. Taču es te gribētu runāt par ko citu.
Mums Latvijā ar bērnu literatūru ir problēma. Nemaz nesākšu runāt par neseno gadījumu, kad no mācību satura nolēma izņemt tādus noziedzīgus dzejoļus, kuru galvenais pārkāpums ir tas, ka tie varētu bērniem iepatikties. Arī savu personīgo problēmu ar fantastikas uzskatīšanu par bērniem un jauniešiem vien paredzētuu literatūru plašāk neizvērsīšu, jo mums ir nopietnāka problēma.
Pēc tam, kad valsts iestādes vairākus gadus krietni apgrieza Bērnu žūrijai atvēlēto naudas līdzekļu apjomu, tās beidzot ir nolēmušas, ka nav tur ko ķēpāties, un šogad pirmo reizi naudu šim pasākumam nav piešķīrušas vispār, pamatojot to tā, ka šis nav prioritārs pasākums. (Te nu aizčāpo jūsu intelektuālās attīstības un demogrāfijas prioritātes, eh?) Naudas trūkums nozīmē, ka jaunākās bērnu grāmatas draud palikt ārpus 200 skolu bibliotēku plauktiem, kurus iepriekšējos 11 gadus ir nonākušas ap 20 jaunāko izdevumu, kurus pēc tam lasīja un vērtēja vairāk nekā 15000 bērnu un jauniešu no 7 līdz 17 gadu vecumā. Bērnu žūrijas balva ir novērtējums, kuru, es nebaidos teikt, autoram vajadzētu likt krietni augstākā plauktiņā par literatūrkritiķu atzinumiem, jo rakstīt bērnu grāmatas, kas patīk pieaugušajiem, bet derdzas bērniem, ir diezgan bezjēdzīgs un nepateicīgs pasākums.
Domāju, ka ap šo laiku arī Tu, mana bloga lasītājs, esi kaut nedaudz sašutis par šo notikumu, un varbūt Tev gribas kaut ko iesākt, lai Bērnu žūrija varētu darboties arī šogad un turpmāk. Ko Tu vari darīt?
Tāpat kā iepriekšējos gados, žūrijas naudas krājumus papildina labdarības projekts "Sirsniņa prasa, lai bērniņš lasa". Ja ir kaut kāda iespēja un vēlme veltīt projektam kaut pāris latus, to var izdarīt te: http://www.ziedot.lv/lv/project/1373
Ja tādu iespēju nav, projekta dalībnieki aicina rakstīt e-pastus svarīgiem cilvēkiem, īsi izsakot savu vēlmi, lai bērniem palīdz rast iespēju lasīt. Šie e-pasti papildinās organizatoru un atbalstītāju atklāto vēstuli [pdf]. Viņu piedāvātajā sarakstā atrodas daudzas adreses, un varat izvēlēties, uz kuru jums šķiet derīgi rakstīt:
Latvijas Valsts prezidentam: info@president.lv
LR Ministru prezidentam: vk@mk.gov.lv
LR Kultūras ministrijai: pasts@km.gov.lv
LR Finanšu ministrijai: pasts@em.gov.lv
LR Izglītības un zinātnes ministrijai: pasts@izm.gov.lv
LR Labklājības ministrijai: lm@lm.gov.lv
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai: izglitibas.kulturas.komisija@saeima.lv
LR Tiesībsargam: tiesibsargs@tiesibsargs.lv
Valsts Kultūrkapitāla fondam: kkf@kkf.lv
Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei: neplpadome@neplpadome.lv
Latvijas pašvaldību savienība: lps@lps.lv
sestdiena, 2012. gada 31. marts
Muffins and More
Salīdzinoši nesen atklāju, ka Rīgā darbojas specializētā mafinu kafejnīca - Muffins and More. Tai ir divas filiāles Rīgas centrā - Blaumaņa ielā 9 atrodas plašāka kafejnīca, bet Ģertrūdes ielā 9 - šaurākas telpas, drīzāk tāds kā veikaliņš, kurā ieiet, lai mafinus aiznestu mājās.
Pirmajā reizē ieejot Blaumaņa ielas kafejnīcā, man nemaz nešķita, ka tur īsti gribēsies uzturēties. Godīgi sakot, man radās sajūta, ka esmu iekāpusi svešas virtuves priekštelpā, kur svešiem īsti nav domāts iet - viss tāds balts un diezgan tukšs. Taču viss kaut kā mainījās, kad es sapratu, ka patiesībā tā jau arī ir virtuves priekštelpa - mafinus un kūciņas te gatavo uz vietas katru dienu, un šķiet, ka tos arī pērk diezgan daudz, lai gan cenas ir pietiekami augstas (vidēja izmēra mafins maksā 66 santīmus).
Bet pats galvenais jau ir tas, vai cena atbilst produktam. Un par to gan es nešauboties varu teikt, ka šajā iestādē pārdod sulīgākos un garšīgākos mafinus, kādus esmu ēdusi. Arī citi paziņas, kas tur ir bijuši, man piekrīt, kas ir svarīgi, jo pati es dodu priekšroku mafiniem, kuros augļu un ogu nav. Taču jau ar tik skaidrām prioritātēm Muffins and More izvēle nekļūst īpaši viegla, jo līdz šim esmu pamanījusi vismaz piecus dažādus mafinus bez augļiem un ogām, bet vēl vismaz divtik dažādu gardumu pieejami ar ogu, augļu, ievārījuma pildījumu. Un es vēl neesmu pieminējusi dažāda veida mafinkūciņas - to, ko angliski sauc par cupcakes. Neesmu nogaršojusi nevienu no Muffins and More piedāvājumā esošajām kūciņām, taču tās neapšaubāmi izskatās glītas.
Izvēloties palikt kafejnīcā, iespējams izvēlēties dažādus dzērienus. To cenas tādas pašas, kā citās Rīgas centra kafejnīcās - 80 santīmi par tējas krūzi, dažādi kafijas dzērieni - nedaudz virs lata. Beidzot nokļuvu pie kaut kā, ko ļoti gribējās pastāstīt: kakao tiek pasniegts ar t.s. zefīriņiem (marshmallows), kas man ārkārtīgi patīk, un es ik reiz sapriecājos, kad kaut kur šādu praksi redzu (kaut kad manā bērnībā Vecrīgā bija tāda kafejnīca Monte Kristo, kur arī tā bija - tur arī pirmo reizi uzzināju, ka tā vispār var).
Man šķiet, ka bez kūciņām un dzērieniem piedāvājumā bija arī kaut kādas stiprākas ceptās maizes, bet tas jāskatās gribētājam pašam uz krāsainiem krītiņiem aprakstītās ēdienkartes tāfeles pie letes. Kad apmeklēju šo iestādi, pamatdoma nebija ne atskaites rakstīšana, ne pārāk detalizēta vietas izpēte. Tā nu arī šī nav tik daudz nopietna recenzija kā tikai manu iespaidu un domu atstāsts.
Taču vēl šādu tādu informāciju, piemēram, par dzimšanas dienas svinēšanas iespējām ar mafinu cepšanu kafejnīcas pavāru vadībā, var atrast Muffins and More mājaslapā.
Ak jā, vēl mafinu veikalā var nopirkt mafinu papīrīšus, ko pašam izmantot mājās savos kulinārajos piedzīvojumos. Man gan nevajag, man sava krāsaino papīrīšu kaudzīte jau stāv nelietota. Šodien ieguvu savā īpašumā arī mafinu pannu. Tagad mana privātā mafincepšanas pēcpusdiena var sākties, taču domāju, ka tas neglābs mani no kādas atgriešanās Muffins and More - kaut tāpēc, ka tā vienkārši nav nemaz tik slikta vieta, kur satikties.
Pirmajā reizē ieejot Blaumaņa ielas kafejnīcā, man nemaz nešķita, ka tur īsti gribēsies uzturēties. Godīgi sakot, man radās sajūta, ka esmu iekāpusi svešas virtuves priekštelpā, kur svešiem īsti nav domāts iet - viss tāds balts un diezgan tukšs. Taču viss kaut kā mainījās, kad es sapratu, ka patiesībā tā jau arī ir virtuves priekštelpa - mafinus un kūciņas te gatavo uz vietas katru dienu, un šķiet, ka tos arī pērk diezgan daudz, lai gan cenas ir pietiekami augstas (vidēja izmēra mafins maksā 66 santīmus).
Bet pats galvenais jau ir tas, vai cena atbilst produktam. Un par to gan es nešauboties varu teikt, ka šajā iestādē pārdod sulīgākos un garšīgākos mafinus, kādus esmu ēdusi. Arī citi paziņas, kas tur ir bijuši, man piekrīt, kas ir svarīgi, jo pati es dodu priekšroku mafiniem, kuros augļu un ogu nav. Taču jau ar tik skaidrām prioritātēm Muffins and More izvēle nekļūst īpaši viegla, jo līdz šim esmu pamanījusi vismaz piecus dažādus mafinus bez augļiem un ogām, bet vēl vismaz divtik dažādu gardumu pieejami ar ogu, augļu, ievārījuma pildījumu. Un es vēl neesmu pieminējusi dažāda veida mafinkūciņas - to, ko angliski sauc par cupcakes. Neesmu nogaršojusi nevienu no Muffins and More piedāvājumā esošajām kūciņām, taču tās neapšaubāmi izskatās glītas.
Izvēloties palikt kafejnīcā, iespējams izvēlēties dažādus dzērienus. To cenas tādas pašas, kā citās Rīgas centra kafejnīcās - 80 santīmi par tējas krūzi, dažādi kafijas dzērieni - nedaudz virs lata. Beidzot nokļuvu pie kaut kā, ko ļoti gribējās pastāstīt: kakao tiek pasniegts ar t.s. zefīriņiem (marshmallows), kas man ārkārtīgi patīk, un es ik reiz sapriecājos, kad kaut kur šādu praksi redzu (kaut kad manā bērnībā Vecrīgā bija tāda kafejnīca Monte Kristo, kur arī tā bija - tur arī pirmo reizi uzzināju, ka tā vispār var).
Man šķiet, ka bez kūciņām un dzērieniem piedāvājumā bija arī kaut kādas stiprākas ceptās maizes, bet tas jāskatās gribētājam pašam uz krāsainiem krītiņiem aprakstītās ēdienkartes tāfeles pie letes. Kad apmeklēju šo iestādi, pamatdoma nebija ne atskaites rakstīšana, ne pārāk detalizēta vietas izpēte. Tā nu arī šī nav tik daudz nopietna recenzija kā tikai manu iespaidu un domu atstāsts.
Taču vēl šādu tādu informāciju, piemēram, par dzimšanas dienas svinēšanas iespējām ar mafinu cepšanu kafejnīcas pavāru vadībā, var atrast Muffins and More mājaslapā.
Ak jā, vēl mafinu veikalā var nopirkt mafinu papīrīšus, ko pašam izmantot mājās savos kulinārajos piedzīvojumos. Man gan nevajag, man sava krāsaino papīrīšu kaudzīte jau stāv nelietota. Šodien ieguvu savā īpašumā arī mafinu pannu. Tagad mana privātā mafincepšanas pēcpusdiena var sākties, taču domāju, ka tas neglābs mani no kādas atgriešanās Muffins and More - kaut tāpēc, ka tā vienkārši nav nemaz tik slikta vieta, kur satikties.
otrdiena, 2012. gada 27. marts
Jauns sākums
Pirms kāda laika es mēģināju sākt rakstīt emuāru Tumblr.com, bet tas bija diezgan neveiksmīgs mēģinājums. Ātri sapratu, ka tur pieņemtais formāts, kura pamatā ir attēli, neatbilst tam, ko es vēlos. Jā, es grasos arī ievietot emuārā attēlus, bet lielākoties tie ir attēli, kas prasa komentārus vai attēli, kas paši tikai komentē rakstīto tekstu.
Tā kā es patiesībā daru diezgan daudz dažādu lietu, apkārt esošie mani jau kādu brīdi mudina neturēt sveci zem pūra un uzdrīkstēties parādīt arī citiem sava darba vai, drīzāk, darbību rezultātus.
Kamēr es domāju, ko vēl varētu pasacīt sākumam, apskatiet, kas man izaudzis uz palodzes:
Šādu cilvēciņu ar zāles sēklām nopirku TIGER veikalā, bet gaidu izdīgstam arī pavisam pašrocīgi sasētas kreses. Vispār sāku plānot arī piparmētras izaudzēšanu, un varbūt vēl kaut kādus tējas un garšaugus sarindošu uz palodzes. Jāpārstāda lielākā podā puansetija un tā. Ir iestājies vecums, kad izaudzēt pašam ir stilīgi un forši, kaut gan atceros, ka kvadrātmetrs "sava dārziņa" man mūsu vasaras mājas dārzā bija jau pavisam mazai, lai gan toreiz ar to rūpēšanos un atcerēšanos tā bija kā bija - beigās tāpat visu darīja omīte.
Ziņošu, kā veiksies manām kresēm.
Tā kā es patiesībā daru diezgan daudz dažādu lietu, apkārt esošie mani jau kādu brīdi mudina neturēt sveci zem pūra un uzdrīkstēties parādīt arī citiem sava darba vai, drīzāk, darbību rezultātus.
Kamēr es domāju, ko vēl varētu pasacīt sākumam, apskatiet, kas man izaudzis uz palodzes:
Šādu cilvēciņu ar zāles sēklām nopirku TIGER veikalā, bet gaidu izdīgstam arī pavisam pašrocīgi sasētas kreses. Vispār sāku plānot arī piparmētras izaudzēšanu, un varbūt vēl kaut kādus tējas un garšaugus sarindošu uz palodzes. Jāpārstāda lielākā podā puansetija un tā. Ir iestājies vecums, kad izaudzēt pašam ir stilīgi un forši, kaut gan atceros, ka kvadrātmetrs "sava dārziņa" man mūsu vasaras mājas dārzā bija jau pavisam mazai, lai gan toreiz ar to rūpēšanos un atcerēšanos tā bija kā bija - beigās tāpat visu darīja omīte.
Ziņošu, kā veiksies manām kresēm.
Abonēt:
Ziņas (Atom)