Māksla, nauda, pirātisms.

Noteiktā interneta apvidū nesen aktuāls kļuvis Amandas Palmeres vārds. Viņa ir pirmā jau pazīstamā mūziķe, kas uzdrīkstējusies lietot Kickstarter platformu savam jaunākajam projektam - ieraksta izdošanai, tūres veidošanai, mākslas grāmatas izdošanai un vēl vairākām lietām. Parasti šo iespēju izmanto tikai jauni mākslinieki. Nezinātājiem paskaidroju, ka Kickstarter ir platforma, kurā cilvēki pirms kāda produkta vai projekta realizēšanas pasūta projekta rezultātu, un šādi savāktā nauda ļauj projektu patiešām izpildīt, un beigās visi ir apmierināti. Par lielākajām summām papildus produktiem tiek piedāvātas privātas ballītes mākslinieku sabiedrībā, unikāli rokdarbi un līdzīgas lietas, kam vērtību piešķir pats pircējs.

Daudziem projekta vērošanas laikā nekļuva skaidrs, kādēļ viņai vajadzīga šī nauda un kādēļ viņa izvēlas to iegūt neierastā veidā. Uz šīm neskaidrībām Palmere diezgan ātri reaģēja un savā blogā diezgan plaši paskaidroja, kas notiek ar naudu projekta radīšanas un izpildīšanas gaitā. Nauda tiks tērēta dažādiem mērķiem, taču galvenais iemesls tās vākšanai ir tāds, ka Palmere nevēlas turpmāk saistīt savu daiļradi ar izdevēja prasībām un ierobežojumiem. Un viņas projekta sauklis ir: "Šī ir mūzikas nākotne!"

Cita starpā Amanda Palmere ir arī Nīla Geimena, ļoti atzīta mūsdienu fantāzijas žanra rakstnieka, sieva. Un Geimens bija viens no pirmajiem lielajiem vārdiem mākslas pasaulē, kas aktīvi reaģēja pret SOPA un ACTA ieviešanu dzīvē. Viņa bloga ieraksts par to, ka viņš neiebilst pret savu darbu piratēšanu, bija kā viena no tām bākugunīm, kas visā pasaulē mirdzēja ar ziņu, ka šie mistiskie noteikumi nekādā ziņā nepārstāv vidējā autora viedokli. Galvenais vēstījums ir ļoti vienkāršs: ticiet, ka jūsu lasītājs nav zaglis.

Šo pašu vēstījumu kā galveno savā koncepcijā dod Publicētava, jaunā latviešu elektronisko grāmatu izdevniecība, kuras veikals atvērsies tuvāko nedēļu laikā, pārdodot e-grāmatas, kuras nav aizsargātas ar DRM, tādējādi it kā atvieglojot dzīvi pirātiem. Taču viņiem ir ļoti pamatots uzskats, ka tie, kas izmisīgi gribēs nodarboties ar pirātismu, zina, kā apiet jebkuru drošības sistēmu. Drošības sistēmas tā īsti apgrūtina dzīvi tikai ierindas lasītājam.

Pie tam pirātismu iespējams izmantot reklāmas nolūkos, jo - ja jau piratē, tātad vēlas šo lietu savā īpašumā. Ir neskaitāmi piemēri, kurus piesauca arī autori - SOPAs un ACTAs pretinieki, kas liecina arī par to, ka cilvēki pēc pirātversijas izbaudīšanas par sev patīkamu darbu ir gatavi tomēr samaksāt. Pēc tam, kad viņi zina, par ko maksā. Arī Paulu Koelju savā mājas lapā rakstīja, ka viņa grāmatas reģionos, kur tās vairāk piratē, vēlāk vairāk pērk arī oficiāli. Un šajā gadījumā nav svarīgs jūsu viedoklis par šo autoru, taču svarīgi ir tas, ka viņa vārds ir skaļš un zināms - tomēr nevienam "autoru aizstāvim" tā īsti neienāca prātā viņā klausīties.. Jo ne jau autoram tiek atrauts lielākais kumoss, ne jau autora viedoklis ir svarīgs. Jo par mākslu šobrīd visvairāk naudas pelna starpnieki. Izdevniecības. Ierakstu kompānijas. Visi izplatītāji. Un, atšķirībā no Amandas Palmeres, viņi nemēdz sniegt detalizētus paskaidrojumus par to, kur paliek jūsu nauda.

Turklāt tas arī noved pie paša galvenā jautājuma. Tieši tā: cilvēki nevēlas maksāt uzpūstas summas starpniekiem. Tas ir viens. Kādēļ vēl cilvēki nodarbojas ar pirātismu? Tādēļ, ka viņiem nav naudas. Pavisam godīgi - kurš no jums žēlotu naudu labām lietām, ja jums tās pietiktu, ja cena atbilstu vērtībai un jūs zinātu, ka šī nauda tiešām nonāk pie produkta veidotājiem pēc nopelniem? Pastāvot atklātai un godīgai sistēmai, pastāvot legālam veidam, kā pārliecināties par produkta kvalitāti pirms maksāšanas, lielākā daļa problēmu pazudīs. Pēc tam piratēs tikai tie, kuriem tiešām šobrīd nav gana naudas, bet mākslu baudīt gribas (patiešām uzskatu, ka, atņemot cilvēkiem pirātisma iespējas, intelekta izaugsmes tempi krietni mazināsies).

Savukārt cilvēkus, kuri nesaprot mākslas jēgu un to, par ko māksliniekiem vispār ir jāsaņem nauda, taču tāpat nekas nepiespiedīs nopirkt to grāmatu vai ierakstu, jo viņiem nav pēc tiem nekādas vajadzības. Bet zagšanu zagšanas pēc, to izbaudot, sauc par kleptomāniju. Kleptomānija ir slimība, un slimos netiesā.

Brīvdienu nedēļas prātojumi un piedzīvojumi

Nudien ir jau atkal pagājis labs laiks, kopš veicu ierakstu šajā blogā. Ir jau gandrīz pagājusi arī brīvā nedēļa, kuras ietvaros piedzīvoju pietiekami daudz, lai rastos pārdomas.

Pirms nedēļas es Tviterī izteicu atvērtu uzaicinājumu ierasties pie manis paspēlēt galda spēles. Atsaucās divi cilvēki, kas vēlāk kļuva par trim viesiem, tas ir, svētdienas vakarā pie manis ciemojās Ieva, bet otrdienas vakarā uzņēmu Lindu un Aretu un visnotaļ labi pavadīju laiku.
Interesanti bija tas, ka atsaucās cilvēki, ar kuriem es iepriekš pārāk personiski nemaz nemēdzu sazināties un vispār biju tikusies tikai kādu trešo cilvēku rīkotos vai pat pavisam publiskos pasākumos. Man, piemēram, tas šķita ļoti jauki un daudzsološi tai ziņā, ka mazināja manas bažas par to, ka cilvēki draugus mēdz iegūt tikai skolas laikā un pēc tam tos tikai pazaudē. Bet izrādās, ka ne - teju vai sveši ļaudis arī var atnākt ciemos, un ar to nav nekādu problēmu. Iesaku atklāto uzaicinājumu ("Vai kāds negrib?") metodi izmantot arī pret pārliecību, ka visi ir aizņemti un nopietni un nemaz negrib satikties.

Laikam jau mana pārliecība, ka cilvēki nav ieinteresēti darīt neko, kas no viņiem prasa kaut mazāko iniciatīvu, ir izaugusi līdz maksimālajam izmēram, un tagad to var tikai mazināt, ko tad nu visas lietas ir nolēmušas arī darīt. Saņēmu, piemēram, uzaicinājumu atkal mēģināt spēlēt galda lomu spēles ar solījumu netraucēt man domāt ar svešām idejām, kas parasti šķita mana problēma. Visums nevēlas ļaut man padoties tāpat vien, tādēļ noliek manā ceļā cilvēkus ar labiem padomiem un citām pabalstošām īpašībām. Vai varbūt tas ir pavasaris un asinszāles tēja, kas tagad ļauj man to visu labāk saskatīt?

Katrā gadījumā, manas durvis turpina būt atvērtas cilvēkiem, kas vēlas spēlēt galda spēles, un var atbraukt pie manis arī tāpēc, ka tepat blakus skaistais Dzegužkalns, kur iekārtoties uz pikniku. Vēlams tikai dažas dienas iepriekš pieteikties un vienoties. :)

Savukārt šodien es tikos ar Publicētavas cilvēkiem un aprunājos par iespējamo pievienošanos radošajā un arī praktiskajā darbā, piemēram, saliekot komatus vai aprunājoties ar autoriem. Ja nu kas, aprunāšanos ar autoriem sāku jau uzreiz: ja Tu, lasītāj, esi arī rakstītājs un vēlētos savu rakstīto darbu izdot ar izdevīgiem nosacījumiem elektroniskā formā, būtu lieliski sazināties ar publicētavas pārstāvjiem caur mājas lapu! Vai arī vari sazināties ar mani un apjautāties sīkāk, pirms doties pie pašas e-izdevniecības. Turklāt publicējamam tekstam nav obligāti jābūt daiļliteratūrai.

Vēl es šodien novēroju Tvīda brauciena dalībnieku pulcēšanos Esplanādē, taču par to nav vērts daudz stāstīt - tikai ar acīm var novērtēt to, cik rūpīgi daudzi bija pacentušies ar tērpiem un cik ticama kļuva nonākšana citā laikā. Diemžēl nebiju paķērusi fotoaparātu, tāpēc nevaru padalīties, bet ceru, ka uz nākošo pasākumu pēc gada man jau būs savs pilsētritenis, un es varēšu pievienoties braucējiem.

Ideju tik daudz, laika tik maz! Vasara nāk!