trešdiena, 2012. gada 23. maijs

Māksla, nauda, pirātisms.

Noteiktā interneta apvidū nesen aktuāls kļuvis Amandas Palmeres vārds. Viņa ir pirmā jau pazīstamā mūziķe, kas uzdrīkstējusies lietot Kickstarter platformu savam jaunākajam projektam - ieraksta izdošanai, tūres veidošanai, mākslas grāmatas izdošanai un vēl vairākām lietām. Parasti šo iespēju izmanto tikai jauni mākslinieki. Nezinātājiem paskaidroju, ka Kickstarter ir platforma, kurā cilvēki pirms kāda produkta vai projekta realizēšanas pasūta projekta rezultātu, un šādi savāktā nauda ļauj projektu patiešām izpildīt, un beigās visi ir apmierināti. Par lielākajām summām papildus produktiem tiek piedāvātas privātas ballītes mākslinieku sabiedrībā, unikāli rokdarbi un līdzīgas lietas, kam vērtību piešķir pats pircējs.

Daudziem projekta vērošanas laikā nekļuva skaidrs, kādēļ viņai vajadzīga šī nauda un kādēļ viņa izvēlas to iegūt neierastā veidā. Uz šīm neskaidrībām Palmere diezgan ātri reaģēja un savā blogā diezgan plaši paskaidroja, kas notiek ar naudu projekta radīšanas un izpildīšanas gaitā. Nauda tiks tērēta dažādiem mērķiem, taču galvenais iemesls tās vākšanai ir tāds, ka Palmere nevēlas turpmāk saistīt savu daiļradi ar izdevēja prasībām un ierobežojumiem. Un viņas projekta sauklis ir: "Šī ir mūzikas nākotne!"

Cita starpā Amanda Palmere ir arī Nīla Geimena, ļoti atzīta mūsdienu fantāzijas žanra rakstnieka, sieva. Un Geimens bija viens no pirmajiem lielajiem vārdiem mākslas pasaulē, kas aktīvi reaģēja pret SOPA un ACTA ieviešanu dzīvē. Viņa bloga ieraksts par to, ka viņš neiebilst pret savu darbu piratēšanu, bija kā viena no tām bākugunīm, kas visā pasaulē mirdzēja ar ziņu, ka šie mistiskie noteikumi nekādā ziņā nepārstāv vidējā autora viedokli. Galvenais vēstījums ir ļoti vienkāršs: ticiet, ka jūsu lasītājs nav zaglis.

Šo pašu vēstījumu kā galveno savā koncepcijā dod Publicētava, jaunā latviešu elektronisko grāmatu izdevniecība, kuras veikals atvērsies tuvāko nedēļu laikā, pārdodot e-grāmatas, kuras nav aizsargātas ar DRM, tādējādi it kā atvieglojot dzīvi pirātiem. Taču viņiem ir ļoti pamatots uzskats, ka tie, kas izmisīgi gribēs nodarboties ar pirātismu, zina, kā apiet jebkuru drošības sistēmu. Drošības sistēmas tā īsti apgrūtina dzīvi tikai ierindas lasītājam.

Pie tam pirātismu iespējams izmantot reklāmas nolūkos, jo - ja jau piratē, tātad vēlas šo lietu savā īpašumā. Ir neskaitāmi piemēri, kurus piesauca arī autori - SOPAs un ACTAs pretinieki, kas liecina arī par to, ka cilvēki pēc pirātversijas izbaudīšanas par sev patīkamu darbu ir gatavi tomēr samaksāt. Pēc tam, kad viņi zina, par ko maksā. Arī Paulu Koelju savā mājas lapā rakstīja, ka viņa grāmatas reģionos, kur tās vairāk piratē, vēlāk vairāk pērk arī oficiāli. Un šajā gadījumā nav svarīgs jūsu viedoklis par šo autoru, taču svarīgi ir tas, ka viņa vārds ir skaļš un zināms - tomēr nevienam "autoru aizstāvim" tā īsti neienāca prātā viņā klausīties.. Jo ne jau autoram tiek atrauts lielākais kumoss, ne jau autora viedoklis ir svarīgs. Jo par mākslu šobrīd visvairāk naudas pelna starpnieki. Izdevniecības. Ierakstu kompānijas. Visi izplatītāji. Un, atšķirībā no Amandas Palmeres, viņi nemēdz sniegt detalizētus paskaidrojumus par to, kur paliek jūsu nauda.

Turklāt tas arī noved pie paša galvenā jautājuma. Tieši tā: cilvēki nevēlas maksāt uzpūstas summas starpniekiem. Tas ir viens. Kādēļ vēl cilvēki nodarbojas ar pirātismu? Tādēļ, ka viņiem nav naudas. Pavisam godīgi - kurš no jums žēlotu naudu labām lietām, ja jums tās pietiktu, ja cena atbilstu vērtībai un jūs zinātu, ka šī nauda tiešām nonāk pie produkta veidotājiem pēc nopelniem? Pastāvot atklātai un godīgai sistēmai, pastāvot legālam veidam, kā pārliecināties par produkta kvalitāti pirms maksāšanas, lielākā daļa problēmu pazudīs. Pēc tam piratēs tikai tie, kuriem tiešām šobrīd nav gana naudas, bet mākslu baudīt gribas (patiešām uzskatu, ka, atņemot cilvēkiem pirātisma iespējas, intelekta izaugsmes tempi krietni mazināsies).

Savukārt cilvēkus, kuri nesaprot mākslas jēgu un to, par ko māksliniekiem vispār ir jāsaņem nauda, taču tāpat nekas nepiespiedīs nopirkt to grāmatu vai ierakstu, jo viņiem nav pēc tiem nekādas vajadzības. Bet zagšanu zagšanas pēc, to izbaudot, sauc par kleptomāniju. Kleptomānija ir slimība, un slimos netiesā.

3 komentāri:

  1. Idealistisks kraps... ATrodi man kādu Latvijas repa mākslas pārstāvi, kurš piekristu šādām tavām domām.

    aivvv

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. "Kraps" nav nekāds arguments. Paskaidro, lūdzu, kas tieši Tev nav pieņemams.

      Un par repa mākslas pārstāvjiem es diemžēl neko nezinu. Bet domāju, ka arī viņi labāk gribētu pelnīt naudu paši, nevis atdot to ierakstu kompānijām, izņemot, protams, tos, kam pašiem tādas pieder. Un es šaubos, ka kādam no viņiem būtu briesmīgi žēl, ka viņu mūziku bez maksas klausās kāds, kam nav naudas - vai tad visas repa kultūras pamatā vismaz vēsturiski nav tieši nabadzīgie sabiedrības slāņi?

      Dzēst
    2. Vispār "kraps" ir lielisks arguments - to var ignorēt. :P

      Taču tālāk ir drūmāk, jo droši vien es ne tikai izvēlējos smieklīgu, bet arī realistisku un pretēju argumentu "ideālistiskam krapam".

      "vai tad visas repa kultūras pamatā vismaz vēsturiski nav tieši nabadzīgie sabiedrības slāņi?" Nu lūk, problēma ir tajā, ka Latvijā viņi tur pat arī plaiek un viens ļoti būtisks faktors ir pirātisms. Paņemšu pilnīgi utopisku mākslinieku un utopiskus skaitļus piemēram.

      McPētergailis ir nodarbojies savā jomā cik vien sevi atcererās. Ir cītīgi strādājis un panācis zināmu sava vārda atpazīstamību. Darbojies godam arī, lai savāktu līdzekļus studijas ierakstiem, katru nedēļas nogali ir bijis DJ kādā klubā un vienmēr atlicis naudiņu albūmam. McPētergailis ir tajā momentā, kurā viņam ir gana dziesmu, lai piepildītu vienu albūumu un varētu to izlaist tautās.

      Albūmu apzināti vēlās noklausīties 1000 cilvēku. Tik tālu viss būtu skaisti. McPētergailis ir veicis daudz darba un nonācis līdz šim punktam smagi strādājot, nekur taču nav teikts, ka būtu, kas jāsaņem par brīvu, taču viņš ir repa mākslinieks. Kā, pie velna, lai viņs tiek galā ar sava albūma pārdošanu? Viņš savāc savs draugus - pameiģina pārot pārios kopijas koncertā, un aiziet veselas 11. Viņš iemet iespēju iegādāties viņa albūū savā blogā un twiterī un pārdod vēl 24 kopijas. Lauzi galvu kā gribi, bet jāiet pie ierakstu kompānijas. Lēmumam kopumā nav ne vainas, visas rūpes ir aizvāktas un var uzelpot. Taču izdodās pārdot vien pārsmts ierakstus, kas nav slikti un naudas ziņā ir vairāk par to cik izdevās paša spēkiem. Pārējie 750 gribētāji Latvijā albūmu jau sen ir nokačājuši un atklausījušies.

      Rezūltātā nauda ir nopelnīta tik daudz, lai nopirktu nelielu rāmīti savam diskam un varētu to pielikt pie sienas kā arī uztaisīt vienu pirti saviem draugiem. Varam atgriezties pie smagā darba un naudas krāšānas nakamajam albūmam, ja ir spēks.

      Nekāda sarkasma, tieši reps ir viena no mūzikas jomām, kurā ir ļoti grūti nopelnīt, jebkādu naudu, tieši pirātisma dēļ. Un ne tikai Latvijā vai ldzgs mazās valstiņās, bet arī mūsu lielajā kaimiņu valstī Krievijā. Daudzi no Krievijas repa pamatlicējiem sen ir padevušies un pametuši to, kas reiz viņiem tik lieliski sanāca, jo jebkādu cerību uz iespēju uzturēt ģimeni ar savu mākslu sagrāva gan reālie, gan interneta pirātisko ierakstu pārdevāji vai kačātāji.


      Es ar šo nekādi negribu teikit, ka tavs raksts būtu pilnīgas muļķības, taču gribu norādīt, ka, bieži vien, realitātē tieši jaunie mākslinieki visvairāk iegūst, no ierakstu kompānijām, un visvairāk cieš, no pirātisma. Tādejādi reizēm nav tik traki, ka kāds uzskata tevis rakstīto par "idealistisku krapu", nevis "pamatīgu sūdu".

      aivvv

      ps. Jā man nebija ko darīt, taču taisoties iepostēt šo raktu uzradās. ^_^

      Dzēst